RAGAVU VĒSTURE

Vēsturnieki apgalvo, ka ir pagrūti atrast senāku transportlīdzekli kā kamanas. Kamanas (ragavas) – tas ir pats izplatītākais senlaiku ratu bez riteņiem veids, kas parasti bija aprīkots ar ratu sliecēm. Kamanas (ragavas) parādījās ilgi pirms riteņiem, un tas nozīmē, ka daudz agrāk kā klasiskie riteņu rati. Kamanu (ragavu) konstrukcija attīstījās no velkamām kamanām, ko izmantoja gan ziemeļu valstīs, gan arī dienvidu, piemēram, Ēģiptē.

Āzijas ciltis IV gadsimtā pirms mūsu ēkas, lai nodrošinātu sevi ar transportlīdzekli, pieradināja dzīvniekus - nastu nesējus. Tajā pašā laikā, Austrumeiropas tautas, jau vizinājās pa sniegotās ielejām ar senlaiku suņiem iejūgtām kamanām. Tās var aprakstīt kā kamanas ar plakanām uz augšu ieliektam sliecēm, šajās sliecēm tika ievietoti vertikāli stieņi, uz kuriem bija novietotas kravas pārvadāšanai paredzētās platformas.

Mūsdienu Somijas kūdrājos, Ziemeļu Urālos un Baltijas valstīs (Latvijā, Lietuvā un Igaunijā) tika atrasti kamanu karkasi, kas datēti ar II gadsimtu pirms mūsu ēras.

Pirmie kamanu (ragavu) attēli tika atrasti Heopsa piramīdā. Tajos senajos laikos celtniecībā un arī saimniecībā tika pielietotas velkamās kamanas, kas ir priekštecis gan klasiskajām kamanām ar sliecēm, gan arī mūsdienu aerokamanām ar dzinēju.

Velkamās kamanas (ragavas) bija īpaši izplatītas Ziemeļeiropā līdz pat astoņpadsmitā gadsimta vidum. Pietam tos izmantoja arī vasarā. Iemesls – slikti ceļi, zemes nogruvumi un purvaina apkaime. Papildus visam, riteņu ratus stipri kratīja pat uz līdzena ceļa, tāpēc slimnieku un ievainoto pārvadāšanai tika izmantotas tieši kamanas – tā bija vienīgā iespēja nogādāt tos līdz ārstam dzīvus. Pat pēc riteņu ratu parādīšanās, Ziemeļeiropā kamanas (ragavas) tika pielietotas visos svinīgos pasākumos, īpaši augstākā līmeņa garīdzniekiem, jo braukšana ar kamanām tika uzskatīta par goda lietu.

Pēc kamanām un to veidiem varēja spriest par cilvēka labklājību. Zemniekiem bija visprastākās kamanas – koka kamanas un kriju kamanas. Turīgākiem cilvēkiem kamanas atgādināja karietes: augstie borti, kas aizsargāja no dubļiem un putekļiem, soliņi pasažieriem atradās viens pretī otram, kučiera sēdvieta – ārpusē.

RAGAVAS DAŽĀDU TAUTU KULTŪRĀ

Daudzas tautas, kurām jau bija zināmi riteņu rati, pēc tradīcijām izmantoja ragavas, piemēram, apbedīšanas rituālā (Senā Ēģipte, Senā Krievija).

Lielākā nozīme kamanām tika dota laulāšanas ceremonijas laikā un bērēs. Bez slāviem, tās izmantoja arī Rietumeiropas tautas, somi un pat ēģiptieši. Ēģiptieši pārvadāja mūmijas līdz apbedīšanas vietai ar kamanām, pietam darīja to stāvus.

Pirmā rakstveida atsauce par slāvu tautas pārstāvju kamanu izmantošanu bērēs ir attiecināma uz 1015. gadu un apraksta kņaza Vladimira Svjatoslaviča bēres (Novgorodas kņazs, varenais Kijevas kņazs), kuru laikā notika Krievzemes kristīšana: līdz pašai baznīcai nelaiķa ķermeni veda ar kamanām, un, pat, pašā baznīcā dievkalpojuma laikā, zārks netika noņemts no kamanām. Ragavas izmantoja kņazu un cariskās ģimenes bērēs līdz par XVII gadsimta beigām.

Kāzās ragavas tika rotātas īpaši svinīgi: tās pārklāja ar atlasu, samtu un dārgiem paklājiem. Līdz baznīcai līgava tika vesta ar preciniecēm, kuras turēja virs tās caunādas kažokādas, bet jau no baznīcas kamanas veda vīru ar sievu

RAGAVU EVOLŪCIJA

Kā zināms, viss ģeniālais – ir vienkāršs. Tā arī ar kamanu (ragavu) konstrukciju – desmitiem gadsimtu to konstrukcija praktiski netika mainīta. Visas kamanas ir veidotas pēc viena principa – stingri sastiprinātas savā starpā slieces un sēdeklis.

Tomēr nelielas izmaiņas kamanu konstrukcijā tika ieviestas atkarībā no klimatiskajiem apstākļiem. Rietumeiropā slieces bija nedaudz saliektas, tam par pamatu bija neliels sniega daudzums. Taču Ziemeļeiropā tās atgādināja gulbjus. Ziemeļamerikas indiāņiem velkamās kamanas pārvērtās par kamanām "tobogāniem". Kamanas "tobogāni" bija līdzīgas no dēļiem darinātai laivai. Šāda tipa "laivās", iejūgtās ar suņiem (klejošanu/migrāciju laikā) tika pārvadāti pārtikas krājumi, bērni un vecie ļaudis.

Savukārt, Ķīnas imperatora kamanas (ragavas) bija noslēgtas, kā vilcēji tika izmantoti astoņi kalpi, apauti kurpēs ar garām naglām. Ļaudis pat ierīkoja sev mājas uz kamanām – "nartu telts". Uz sliecēm tika uzstādīts viegls karkass, jumtu darināja no ādas un brezenta, ierīkoja logus un iekšā novietoja krāsni. Krievzemes hronika vēsta, ka pēc kņaza Jaropolka Svjatoslaviča slepkavības, kuru nodūra ar pīķiem cauri kamanu nojumei 980. gadā m.ē., svarīgu personu kamanas sāka stiprināt ar kokmateriāliem.

Astoņpadsmitajā gadsimtā popularitāti ieguva kamanas ar burām. Skandināvijas un Ziemeļeiropas tautas pārvietojas uz tām pa ledus klātiem ezeriem un ūdenstilpnēm. Iekšdedzes dzinēja attīstība arī atstāja savu ietekmi uz kamanu evolūciju. 20. gadsimta sākumā daudzās valstīs tika uzsākti darbi, lai izstrādātu kamanas ar mehānisko dzinēju. 1908. gadā pirmo šādu kamanu darba konstrukciju piedāvāja krievu inženieris A.S. Kuzins. Šis modelis patērēja aviācijas degvielu, kamanas iedarbināja ar skrūves palīdzību, kas bija uzstādīta caurulē. Šādas kamanas varēja sasniegt ātrumu līdz pat 70 km/h. Tas kalpoja par stimulu sniega motociklu un sniega skuteru izgudrošanai hibrīda kamanu un slēpju savienošanas ceļā, kā arī pievienojot stūri un bremzes.

Pēc simts un tūkstošs gadiem kamanas (ragavas) iekaroja sev vietu kā viens no nepieciešamajiem un tajā pašā laikā vienkāršiem kravu un cilvēku pārvietošanas līdzekļiem. Vienkārša transporta potenciāls atklāts ne līdz galam: gadu pēc gada cilvēku inženieru doma modernizē kamanas (ragavas), ņemot vērā pastāvošos apstākļus, kurās tās atrodas. Tā arī mēs, kompānija "OstOrg", ieguldījām savu nelielu, bet pieprasītu artavu: tagad vecākiem, kas dzīvo pilsētas vidē, būs pilnīgi vienalga, kāda virsma ir zem kājām; ragavas "Snowсross" ir aprīkotas ar 4 collu gumijas riteņiem, kas palīdzēs viegli pārvarēt asfaltu, ledus vai bedres.

KĀ IZVĒLĒTIES BĒRNAM LABAS RAGAVAS

Katram no mums bērnībā bija ragavas un grūti iedomāties bērnu, kura bērnība paiet bez tām. Visi mēs lieliski atceramies ragavas no mūsu bērnības – metāla, rotātas ar divkrāsainām koka līstēm. Drīzāk daudziem tās arī ir palikušas līdz šodienai garāžā, bēniņos vai uz balkona. Taču tagad tirgū ir pieejams visdažādākais ragavu sortiments: dizains, dažāda veida materiāli, komplektācijas un krāsas. Bet kā neapmaldīties šajā izvēles daudzveidībā?

KOKA RAGAVAS

Ja agrāk nevarēja pat iedomāties ragavas no cita materiāla kā koks, tad tagad šis ragavu veids zaudē savas līdera pozīcijas un piekāpjas ragavām no metāla un plastmasas. Pie visa ir vainīga koka ragavu nedrošība to bojājuma gadījumā, kā arī sliktāka slīdēšana pa sniegu. Bet nevajadzētu piemirst par pozitīvām lietām, šo izstrādājumu ekoloģiskumu un pievilcību grūti pārspēt citiem ragavu veidiem.

METĀLA RAGAVAS

Metāla ragavas neatšķiras ar īpašiem krāsas dizaina risinājumiem, bet tiem piemīt neticami liels skaits derīgu īpašību. Metāla konstrukcija ļauj piedot ragavām jebkuru izskatu, kas veicina ragavu dažāda veida modifikāciju veidošanu:

  • Lai bērns vienmēr atrastos redzeslokā, ir rokturi – stūmēji;
  • Lai Jūsu bērns redzētu Jūs pastaigas laikā – rokturi-stūmēju var pārvietot ragavu priekšpusē;
  • Lai aizņemtu mazāk vietas – saliekamā muguriņa;
  • Lai pārvarētu šķēršļus asfalta vai jebkura cita seguma veidā, kas atšķīrās no sniega – gumija riteņi;
  • Metālisks karkass padara ragavas par neticami izturīgām;
  • Slieces tiek izgatavotas no lokšņu tērauda, ļaujot ragavām labi slīdēt pa ceļu ar nelielu sniega un ledus kārtu.

PLASTMASAS RAGAVAS

Plastmasas ragavām piemīt ergonomiska forma, skaistas pēc dizaina un krāsu gammas, pietiekami vieglas (atkarībā no modeļa svars variējas), labi vadāmas. Plastmasas ragavu trūkums ir to neliela salizturība – tās nevar izmantot, kad temperatūra ir zemāk kā -20 С. Tāpat daudzi ragavu modeļi ir diezgan lieli pēc izmēra, bet var atrast arī saliekamos modeļus, ja pastāv problēmas ar glabāšanu. Plastmasas ragavas var iedalīt pēc veidiem:

  • Ledus laivas. Šīs ragavas ir lieliski piemērotas ātrai laišanās no ledus kalniem. Mēs visi kaut reizi esam vizinājušiem uz kartona, maisa vai mugursomas, bet pēc būtības, ledus laivas arī ir visu šo vienkāršo lieto iemiesojums. Tam, lai ledus laiva izlidotu no zem dibena, tā ir aprīkota ar speciālu rokturi. To svars atkarībā no modeļa – no 150 līdz 600 g. Sešu gadus veci bērni bez apgrūtinājuma apgūs šo ragavu veidu.
  • Ragavas-šķīvis. Ledus laivu attīstības turpinājums – plastmasas šķīvis ar izgrieztām sānos spraugām rokām tāpat ir paredzēts vizināšanai no kalniņa. Šādu ragavu svars ir nedaudz lielāks par 1 kg. Ideāls vecums vizināšanai ar tādām ragavām - 6-7 gadi.
  • Ragavas-siles. No iepriekšējiem veidiem tos atšķir sēdvietas pieejamība, augstās malas un virves. Ragavu svars variējas no 2 līdz 3 kg. Šim veidam var būt uzstādītas roku bremzes un stūre. Šis ragavu veids būs piemērots bērnam, kurš vēlas ar sajūsmu vizināties no kalniņiem. Tās apmierinās bērna stūrēšanas un vadīšanas tieksmi. Ieteicamais vecums – 6 gadi.